Venēcijas valdzinājumā

06-10-2015

Pirms gadiem piecpadsmit,novembra sākumā Venēcijā biju kopā ar vīru. Toreiz vēl stereotipu iebiedēta, par smakojošiem kanāliem, tūrisma pūļiem un ko tik vēl ne. Toreiz bija auksts, kluss, maz cilvēku, bet, godīgi sakot, arī pēcgarša nez ko diža nebija. It kā cilvēks apetīti apmierinājis, taču bez tās baudas sajūtas.  Tāpēc šoreiz piekritu braukt tikai tamdēļ, ka ļoti ilgojos pēc iedvesmas un vēlējos nokļūt Venēcijas mākslas biennālē, kurā ik pa diviem gadiem var redzēt jaunākos darbus, labāko un atzītāko mākslinieku veikumu. Tā kā vīra kundziņš jau atklāšanas pasākumā piedalījies, zināja teikt, ka patiesi ir vērts redzēt un izbaudīt. Tad nu vecākais bērns padusē un uz priekšu, Venēcija, kopā ar draugu ģimenīti uzņem mūs un pārsteidz!

Ak jel! Šoreiz no vilciena izkāpām Grand Station un gandrīz tur pat, pie kājām jau ieraudzījām Grand Canal. Pār Venēciju laižas rožaina krēsla,  visur kņada un rosība, saules pieliets vakars un laiviņa, kas mūs nesteidzīgi pa mazajiem kanāliem ved uz nolūkoto viesnīcu. Kāda iedvesma, kāda sajūsma – redzu un jūtu, ka iemīlos šajā pilsētā no jauna. Pavisam citām acīm redzu to un jūtu. Man bērns no sajūsmas kliedz, ka tā ir viņas otra mīļākā pilsēta aiz Parīzes ( …ak, vēl viena romantiķe)! Pavadot tajā tik vien kā trīs dienas, arī es skaidri saprotu, ka mīlestība pret šo ūdens pilsētu tikai plešas un vairojas.

Visu ieraugu no jauna -  fantastisko arhitektūru, mazās, šaurās ieliņas, kurās joprojām, neraugoties uz pasaules izgudrojumiem, dažādām aplikācijām un navigācijām, joprojām var pazust, mūziķus kafejnīcās, kas drillē vienu un to pašu, līgavas un līgavaiņus visdažādākos vecumos, kuri steidz, neskatoties uz banalitātēm, iemūžināt sevi starp svētā Marka laukuma baložiem, sātīgo Itāliešu azaidu un visu, visu, visu….Aha, un no jauna iepazinu ļoti šarmanto Burano saliņu, kurā katrs namiņš citā krāsā. Ja vajadzīgs vitamīnu kokteilis, tad, lūdzu -  spirgts, krāsains un dzīvespriecīgs!  Bet pāri visam Biennāle un māksla, kas patiesi pozitīvā nozīmē satriec. Laikmetīgi, ietilpīgi, dažbrīd moralizējoši, dažbrīd destruktīvi, dažbrīd iedvesmojoši. Krāšņi, kontrastaini, īpaši!

Arsenāls izvietots bijušās kuģu rūpnīcas dokos, blakus joprojām eksistējošiem militāristiem un Giardini dārzā, kur katras valsts paviljonā var ieraudzīt gan šedevrus, gan varbūt ne tik veiksmīgus darbus, dažas novecojošas idejas, arī novitātes. Mans favorīts tik un tā ir katalūņa Jaume Plensa darbs “Together”, kas izstādīts 400 gadus vecā bazilikā uz San Giorgio Maggiore salas. Lielizmēra metāla stiepļu istalācija. Meitenes galva, kurā plūst divu veidu asinis – spāņu un ķīnietes. Pretī viņai altāra sadaļā, pie griestiem pacelta roka svētības žestā, kas sastāv no visas pasaule alfabēta burtiem.. Tik ļoti šim laikam un neprātam atbilstoša. Par tautām, kultūrām un visām izrietošām sekām.

Arī latviešu paviljons izcils. Prieks un lepnums par savējiem! Andra Eglīša un Katrīnas Neiburgas veikums, ekspozīcija “Armpit”, kuru varēja izstaigāt, apskatīt, iepazīt mūsu Padomju mantojumu, Juglas garažiņas un to saimniekus, kā arī pasēdēt tanka galvā, kurā ar austiņu palīdzību klausāms Jāņa Šipkēvica un Rīgas Doma zēnu doma kora garadarbs. Mans bērns, atzīšos arī es pati, ar dauzonīgu prieku, vismaz divas reizes atgriezās Kosovas stendā, kurā varēja iepazīt smiltis, kas maina krāsu. Priecīgi un nebēdnīgi..

Skaidrs, ka, skatot un izjūtot mākslu, katram savs redzējums un neapšaubāmi savs subjektīvais viedoklis. Arī mēs savā bariņā par šo un to padiskutējām. Ko nu kurš redz, ko nu kurš saprot. Manuprāt, mākslas uzdevums ir likt domāt, lai ietrīsas prāts un sirds apvidū..

Redzēts un piedzīvots daudz. Man ir sajūta, ka biju prom nedēļu, ne vien trīs dienas, kuras varēju savā hiperaizņemtībā nozagt gan mazajiem delveriem dvīņiem, gan darbiņam. Toties kāda man ir pēcgarša- gribas vēl, vēl un vēl! Būs jāsēžas uz diētas!

Komentēt



2012 | STILS BEZ TABU