Piecpadsmit kilometri Prāgā

30-06-2015

Vasaras maratonā, kādus 15 km iegadījās paskriet pa Prāgu. Lūkoties braucu ne tikai Prāgas šarmu, izslavēto vecpilsētas pulksteni, bet arī Prāgas scenogrāfu kvadrināli, kas notiek ik pa 4 gadiem un pulcē gan scenogrāfijas, gan dizaina, gan performanču profesionāļus no visas pasaules.

Tās laikā var aplūkot dažādu pasaules valstu studentu darbus, apmeklēt nozares profesionāļu lekcijas un diskusijas, lūkot jaunākās teātra tendences un piedalīties eksperimentālos projektos.

 

 

Kā man patika? Cerēju gūt krietni vairāk jaunu iespaidu un gūt iedvesmu vismaz gadam, taču nācās atzīt, ka, skraidot pa pasauli, laimi negūt. Tā tomēr ir līdzās – mūsu mājās. Prieks un lepnums par latviešiem, kuri jau vismaz trešo reizi no kvadrināles mājās pārved zeltu. Un tik tiešām pelnīt! Apskatot daudzo valstu ekspozīcijas, nācās secināt, ka latviešus pārspēt grūti. Iedzimtā estētika, augstās prasības pret vietu, laiku un notikumu, atbildības sajūta pret darbu, radošais potenciāls un galvenais – saturiskā vērtība ir krietni augstāka par pārējiem.

Kvadrināles vilšanās (vismaz manās subjektīvās izjūtās) ir par ideju trūkumu un nekvalitatīviem projektu izpildījumiem. Protams,  nav jau viss tikai melns kā šobrīd ar otu triepju te, gadījās arī pa kādam spīdeklim jeb košai krāsu odziņai gan izstādītajās ekspozīcijās, gan dažās performancēs. Favorītos man izvirzās sajūtu teātris, kas norisinājās publiski pieejamā autostāvvietā un, kuru piedzīvot var dodoties pa vienam. Sekojot līdzi iPad, kurā iepriekš safilmēts stāsts, ik pa laikam parādās dažādi varoņi, kuri rada lielu mulsumu. Viņi it kā ir līdzās, bet patiesībā nav. Piemēram, piebrauc mašīna – iPad redzams, ka tajā sēž šoferīts, iekāpjam iekšā, šoferis it kā sēž, bet, paskatoties realitātē, šoferīša vieta tukša. Paliek pat baisi un neomulīgi, taču par piedzīvoto vēl ilgi jādomā..


Šķiet, ka manī vēl nosēdīsies arī “Makers”- gatavotāju stāsti jeb notikums, kur aktieri vai performanču dalībnieki kādu savu veidotu darbu jeb izrādi pārvērta ēdienā. Braucu smelties iespaidus un salīdzināt ko šajā ēdienu performanču jomā dara citi entuziasti pasaulē, taču nu tur gan vīlos. Ja četrās stundas jāskatās kā griež burkānu un beigās tiek pateikts, ka tā ir baigā māksla, tad, piedodiet nu…griezīšu pati to burkānu, simfoniskās mūzikas pavadībā un, kas zin, varbūt tad dzims jaunas idejas jauniem stāstiem, notikumiem vai pasākumiem, kuri nu jau tuvojas. Par tiem citreiz…

Komentēt



2012 | STILS BEZ TABU