Parīzes dārzi

06-05-2015

 

Kā jums šķiet, kurš vārds mūsdienās ir zelta vērtē? Viens no pretendentiem varētu būt kompromiss? Varbūt līdzsvars? Pārsteigums?

 

Nu lūk, paviesojoties atkal savā mīļākajā pilsētā Parīzē, ar mērķi iepriecināt bērnu ar nu jau izsenis solīto Disnejlendu, centos atrast kādus jaunus pieturpunktus un, redz, atradās ar! Paldies māksliniecei Ilzei Avotiņai, kura ieteica apmeklēt ļoooti  jauku vietu pavisam tuvu centram -  Le Jardin d, Acclimatation. Sapnis!  Protams, ļoti paveicās arī ar laika apstākļiem, kad visa Parīze vienos kastaņu, ķiršu un ābeļziedos, bet arī vietas saturs neliek vilties, tik iedvesmo!

 

Vienvārdsakot, tas ir liels, skaists, zaļojošs parks, kur bērniem pieejamas daudz un dažādas atrakcijas – zirgu un poniju izjādes, mazdārziņš, kur pilsētnieks iegūst priekštatu par īstu burkānu, vismaz 200 putnu sugas, kuras apskatīt un saklausīt to vīterojošas putnu dziesmas. Mazās melnās cūkas, laiviņu izbraucieni pa kanāliem, japāņu dārzs un vēl, un vēl, un vēl….

 

Mans lielākais prieks, ka parka malā atrodas visjaunākais mākslas templis un arhitektūras šedevrs, kuru pavisam nesen atvēra Louis Vuitton foundation – pasaulsslavenā modes zīmola paspārnē izveidota mākslas galerija. Celtni radījis arhitekts Franks Gehry. O, jā, vīrietis ar ambīcijām! Tātad, parks ir iespēju zeme gan bērniem, gan pieaugušiem, gan dabas, gan mākslas mīļotājiem.

 

Jaunā celtne varen iespaidīga un pamanāma jau iztālēm. Ļaužu masas, mēs tajā skaitā, plūst straumēm no visas pasaules, lai aplūkotu vienu no jaunākiem pasaules šedevriem, taču pati kolekcija, vismaz uz mani, neatstāja tik paliekošu iespaidu. Manuprāt, šoreiz veiksmes stāsts būs pati ēka,  saturu jeb izstādes, diemžēl, atstājot  tikai un vienīgi ēnas pusē.

 

Vecais, labais, Parīzes centrā esošais, Palais de Tokyo man tomēr simpatizē vairāk, jo labi jūtama mijiedarbība ārējam tēlam un vērtību saturam. Gan telpas, gan ekspozīcijas sader kā cimds ar roku. Arī manas mazās daiļavas, neskatoties uz vēlo vakara stundu, ļoti labprāt lūkoja jaunākos laikmetīgās mākslas darbus tieši Palais de Tokyo telpās.

 

Šī vieta man patīk vēl kāda iemesla dēļ. Nu labi, arī kafejnīcai un labai grāmatnīcai ir savs bonuss, taču man labpatīk starp esošām kaimiņmājām un pašu galeriju atstātā niša, kurā var lieliski vērot tūrisma citadeles elku jeb eifeli visā savā godībā. Sēdi uz apmalītes kā manas 3 skaistules un, šķiet, ka Eifelis iemirdz tikai un vienīgi Tev par godu.

 

Parasti meklēju arī jaunas, neiepazītas naktsmītnes, vēlams ar stāstu ar īpašu stāstu vai harizmu.

Pavisam nejauši uzdūros hotelim Fabric, kurš,izrādās, darbojas vien gadu un atrodas 11. Rajonā – pavisam tuvu manam mīļākajam un vecākajam Parīzes rajonam Marē, līdz ar to tuvumā gan galerijas, gan jaunākie bāri, restorāni un veikaliņi. Hotelis šarmē jau ar to vien, ka atrodas izbijušā tekstilfabrikā, kura šobrīd pāraugusi pusluksusa naktsmītnē. Viesnīcas bonusi  ir ļoti netipiski Parīzei – jauki, atsaucīgi darbinieki, normāla izmēra istabas, gardas brokastis un atvērtā tipa bārs. Tas tagad skaitoties moderni , kā paskaidroja viesnīcnieki, turēt bāru atvērtu pašapkalpošanai, lai pēcāk katrs viesis godprātīgi ieķeksētu izdzerto kokteiļu skaitu.

Kā arī bonusā, visas dienas garumā kafijas, kapučīno un cepumi, lai atgūtu spēkus un baudītu atpūtas piecminūti, kas tik ļoti nepieciešama Parīzes apceļotājiem. O, jā, vēl pie tam, ja ceļoju kopā ar 3 bērniem, tad katra kafijas pauzīte līdzinās mazam svētku brīdim. Taču visam savs laiks, gan ceļojumiem, gan atpūtai, gan arī darbiņiem. Tāpēc nu jau atkal rosamies Rīgā, paturot jauko Parīzes pēcgaršu brīžiem, kad šķitīs, ka saulīte kaut kur kavējas.

Skaistu un saulainu ziedošo maija mēnesi!

Komentēt



2012 | STILS BEZ TABU