MANA LATVIJA

13-11-2014

 

Mums katram ir savas sajūtas par Latviju. Manējās mainās. Pat ļoti..Kad man bija 18 gadi, tad mana Latvija bija brūtgāni, draudzeņu sarunas, čats, dejas līdz rītausmai un rokenrols.. Kad palika 27, starp citu viens no maniem mīļākiem vecuma posmiem, tad mana Latvija bija sevis meklējumi, zināšanu apguve, profesionālā izaugsme, jauni cilvēki, jauni piedzīvojumi…

Pēc trīsdesmit es sāku saredzēt savu Latviju.. ģimene, draugi, mājas, daba, pašas audzētas pujenes un rozes, gardākās pašas izceptās kūkas, apceļotas neskaitāmas zemes un sajūta, ka nekur nav tik labi kā mājās. Dzīve visās varavīksnes krāsās, arī Latvija –visspilgtāk izceļot neapšaubāmi balto un asins krāsas sarkano…

Un tagad, kā ir tagad? Es ļaujos, lai sajūtas ved pašas. Kur vedīs, tur nonākšu…

Mana Latvija, neskatoties ne uz ko ( un ir tik daudz arī tā ne visai gaišā…), ir balta jeb patiesi gaiši dzidra. Tajā ir tīrs ūdens un jūra un ezeri un upes, kur noskalot sakrājušos sirds kreņķus, kur veldzēt miesu un uzkrāt spēkus raugoties horizontā. Tāpēc uz svētku galda ir ūdens trauks.

Mana Latvija ir rupjmaizes kukulis, jo mana zeme mani baro tiešā un pārnestā nozīmē. Man ir iespējas, ja vien vēlos pati šeit pelnīt maizīti.

Mana Latvija ir balta piena krūka, jo tik gardas pārtikas un tik garšīgi ēdieni nav nekur citur. Un kamēr vien gotiņas dos pienu un pats galvenais būs kas to pienu slauc un dzer, tikmēr viss būs tā kā tam jābūt..

Mana Latvija tieši šobrīd svētku mēnesī it kā ir kaila, jo kokiem nobirušas lapas un viss tāds pelēcīgs, toties īsts…No smeldzes kas gēnos ierakstīta jau neaizbēgt. Un nevajag ar! Varbūt tur arī tas skaistums, tāpat kā cilvēkam, kad viņš ir kails vairs nav aiz kā paslēpties. Pieņemiet viņu kāds nu ir. Un es pieņemu, ka manas mājas, mana Latvija tik un tā ir visskaistākā ar 4 gadalaikiem, ar skaistākiem saullēktiem un saulrietiem, ar stiprākiem cilvēkiem – izdzīvotājiem, ar daudz talantīgām personībām un fascinējošu dabu.

Novembra vēji ir vajadzīgi, tāpēc uz manis klātā galda ir arī vēju māte. Lai pūš, lai aizpūš prom visu, kas pūšams, kas neturas, kam nav satura jeb kodola, kuram gribas bēgt..lai pūš prom visas raizes un nedienas, lai tikai atstāj degošu sveces liesmiņu, kura sildīs ikkatru no mums, tos, kuriem savas mājas ir vissvarīgākās, tos, kuriem nav vienalga un kuri lepojas ar savu zemi.

Un tad, un tad jau arī tiks kāds cukura graudiņš. Ja darīs sirdsapziņai, Dieviņam un sev tīkamus darbiņus, tad arī cukura krava ķerrā tiks padota tieši tā pat kā pelnrušķītei kariete. Atliek vien pašiem nenogulēt pusnakti, nebūt kūtriem vai pārāk kautrīgiem, saglabāt tīru sirdi un gaišas domas. Tad arī viss notiks. Mīļi, balti, tīri sveicieni mums visiem lielajā jubilejas reizē!!!

Komentēt



2012 | STILS BEZ TABU