TAMBORĒ MODI, IEDVESMO CILVĒKUS / IVETA VECMANE

28-10-2013

 Ar viņu  mums, stilsbeztabu.lv komandai saikne pavisam cieša. Ne tikai apbrīnojam viņas burvīgi realizētos projektus, personisko stila izjūtu un auru, bet arī kopīgi draudzējamies gan ar modi, gan visu patiesi skaisto. Slavas dziesmas varam dziedāt ilgi un pamatīgi , bet īsumā – šoreiz saruna ar Ivetu Vecmani, Latviešu dizaineru konceptveikala “Taste Latvia” radošo direktori, stila dizaineri,  iedvesmojošu un starojošu sievieti. Par modi, karjeru, iedvesmu…

 

Pastāsti, kad Tu sāki interesēties par modi?

Interese par modi man ir bijusi, kopš es vispār sevi atceros. Spilgti atmiņā palikuši tie momenti, kad šķirstīju mammas Rīgas modes žurnālus, kādi nu tajā laikā bija pieejami, pēc tam Latvijā ienāca tādi žurnāli kā Burda, vēlāk radās arī iespēja skatīties Fashion TV, kam, protams, sekoja viens vienīgs modes šovs mājās. Mode ir tas, kas mani spēj aizraut visvairāk.


Vai savu karjeru vienmēr biji iztēlojusies saistītu ar modi, vai arī Tev bija prātā kas cits?

Sanāca savādāk, nekā biju plānojusi – doma iet mākslas virzienā man bija jau no paša sākuma, taču nesaņēmu morālu atbalstu no savu vecāku puses, līdz ar to aizgāju pavisam citu ceļu un mana pamatizglītība ir saistīta ar ko pilnīgi citu un šai citai profesijai arī veltīju savas dzīves desmitgadi, taču vienā brīdī zvaigžņu stāvoklis salikās savādāk un es varēju ienākt modes pasaulē. Par to man ir jāsaka liels paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri man toreiz uzticējās – deva iespēju un saskatīja manī potenciālu. Īpaši veiksmīga sadarbība veidojusies ar Ditu Danosu, Taste Latvia un Riga Fashion Mood, kur darbojos jau ilgstoši, tā arī ar Žaneti Auziņu un viņas izvedoto žurnālu Confess, Initu Saulīti – Zanderi, žurnālu Pastaiga un arī, protams, Agitu Putāni un galeriju Putti.

 

Kā vērtē Latvijas modes attīstību?

Laikā, kopš darbojos šajā nozarē, kas vidēji būtu četri gadi, izmaiņas nozarē ir ļoti pozitīvas un šīs pārmaiņas turpina virzīties tikai uz augšu. Lai kā negribētos pieminēt, bet laikam tomēr kaut kādā mērā ir jāsaka paldies krīzei, jo cilvēki tajā brīdī mazliet apstājās, apskatījās sev apkārt un saprata, ka arī te kaut kas var notikt un ir iespējas darīt, un tieši šie cilvēki, kas sāka darīt, arī tiek patērēti un novērtēti. Tā arī tā sniega bumba sāka veidoties arvien lielāka – šobrīd jau vairākas sezonas notiekošais Riga Fashion Mood, vairāki atvērtie Latvijas dizaineru modes veikali – tas viss uz kaut ko iet virziens ir pareizs.


No kā Tu iedvesmojies?

No tik daudz kā – mani iedvesmo mūzika, filmas, cilvēki uz ielām, fotogrāfijas. Patiesībā tieši cilvēki mani iedvesmo visvairāk. Es ar baudu vēroju interesantus cilvēkus – lai cik absurdi neskanētu, ir bijis tā, ka kādā mirklī mani iedvesmo arī, piemēram, bezpajumtnieki – es redzu viņam mugurā tādu apģērbu salikumu, kuru nedaudz transformējot, ir gatavs ‘catwalk’. Tās var būt arī kādas blūzītes podziņas, vai kāda omīte, kura ir uzvilkusi savu jau desmitiem gadu veco mētelīti; viņas somiņa, pērļu virtenīte ap kaklu, un viņa ir tik perfekta! Nemitīgi iedvesmojos un uzsūcu informāciju no lietām sev apkārt.


Vai ir kāds projekts vai projekti, kuri īpaši palikuši Tavā atmiņā?

Tādu ir patiešām daudz. Tieši modes lapu stila veidošana ir tas, kas man pašai ir vistuvākais un patīk visvairāk no visa tā, ko daru. Pastaigas „stailingi” ir bijuši ļoti interesanti, tajos esmu strādājusi sadarbībā ar daudziem interesantiem cilvēkiem, piemēram, kopprojekts – fotosesija, kura bija paredzēta vīriešiem domātajam Pastaigas speciālizlaidumam – tajā varēju šos izvēlētos un uzrunātos vīriešus veidot tieši tā, kā es šos cilvēkus izjutu. Tas vienmēr ir aizraujoši – smalkā, niansētā saskarsme ar konkrēto cilvēku, kas beigās arī noved pie iznākuma. Jāpiemin arī viens no pēdējiem Pastaigas „stailingiem”, kura tēma bija rotas – tajā varēju ļaut sev pilnu vaļu un izpausties, jo bieži vien ir projekti, kuriem ir kāda prasība vai nepieciešamība, kas ir jāievēro, un mani mīļākie darbi noteikti ir tie, kuros varu ne ar ko nerēķināties un izdarīt visu 100% tā, kā es to izjūtu.

FOTO : Artūrs Kondrāts, stailings žurnālam “Pastaiga” spec. izdevumam

 

Kā notiek „Stailings”?

Sākums visam ir izpratne par to, ko un kā vispār vēlamies izdarīt, ko ar to vēlamies pateikt un kā vajadzētu izskatīties gala rezultātam. Tālākais ir no šī punkta to „tamborēt” kopā – es sāku domāt, kurš būs konkrētais fotogrāfs, kurš spēs pieslēgties konkrētajam projektam, kas būs modeļi, personāži, frizieru, make-up mākslinieku atrašana – īsāk sakot, komandas savākšana, kas ir  būtiski, jo no tā tieši ir atkarīgs tas, vai tiks sasniegts plānotais rezultāts. Kad komanda ir savākta, kā arī es esmu savākusi visu nepieciešamo materiālu, tad arī sākas vissarežģītākais posms, jo viss process ir ļoti ēterisks un niansēts, ir jājūt, vai visi – gan es, gan fotogrāfs, gan modelis, iet vienā virzienā, vai ir tā „ķīmija”. Gandrīz vienmēr fotosesijās ir viens brīdis, no kura es katru reizi nedaudz baidos – īsi pirms uzsākšanas, visiem iestājas tāds apjukums, samulsums, un, kad šim brīdim tiek pāri un viss aiziet, vienmēr notiek brīnumainas lietas – uzpūš vējš, iespīd saules stars, vai uzrodas migla – mazās, smalkās nianses, kuras saslēdzas un izveido tieši šo mirkli, momentu, kuru mums ir jānofiksē vai jānoķer. Es patiešām izbaudu šo procesu. Šajā sakarā man noteikti jāpiemin fotogrāfs Artūrs Kondrāts – cilvēks, ar kuru man izveidojusies tik lieliska sadarbība, ka bieži nav nepieciešami pat vārdi – viss tāpat ir skaidrs.

FOTO : Artūrs Kondrāts, strādājot pie mākslas galerijas Putti imidža bildes veidošanas un Iveta Vecmane, sadarbībā ar Taste Latvia (šī kolekcija tika demonstrēta RFM Spilves lidostā)


Kā Tu veido savu garderobi?

Kā jau viss manā dzīvē, arī šis kopums – mana garderobe, iet caur manām sajūtām. Nav nekādas shēmas, neko iepriekš neieplānoju un negatavoju – viss notiek diezgan spontāni, komplektēju lietas pēc tā brīža sajūtas un ideāli ir tajā momentā, kad nodomāju – „Ir!”. Attiecīgi ļoti tracina reizes, kad ir tā sajūta, ka kaut kas īsti nav, un tomēr esmu tāda izgājusi no mājas. Tā man ir tāda iekšējā dilemma – it kā zinu, ka tās ir tikai lietas, un tas nav tas, par ko dzīvē būtu pārāk jāiespringst, bet tajā pašā laikā, esmu priecīga par to, ka man tas nāk harmoniski un dabiski, ka man nav jāpieliek nekādas lielās pūles tam, lai es izskatītos tā, kā izskatos. Lai arī esmu iekšā šajā pasaulē un man varbūt pat vajadzētu likties, ka drēbēm un izskatam ir jābūt ļoti svarīgam, es respektēju cilvēkus, kuriem tas liekas mazsvarīgi, nebūtiski un sekundāri. Man liekas, ka tā tam arī ir jābūt. Lai arī sabiedrība uzliek uzskatus par to, kā cilvēkam būtu jāizskatās, jāģērbjas, ir tie daži indivīdi, kuri skaļi un skaidri propagandē to, ka viņiem tas nav svarīgi un izturas pret to ļoti nevērīgi, nevīžīgi, un tajā pašā laikā tieši viņi bieži ir tie, kuri izskatās vienkārši fantastiski.


Vai Tev ir mīļākie zīmoli?

Var teikt, ka man patīk diez gan daudz kas, bet tajā pašā laikā ir maz tādu lietu, kas mani patiešām uzrunā. Esmu ciešā saistībā ar Latvijas modi, un tieši tāpēc man ļoti patīk tas, ko dara mūsu pašu modes mākslinieki un dizaineri un es pati valkāju diezgan daudz ko no viņu radītā. Tas nav ar mērķi kādu popularizēt – es to daru, jo tas man patiešām patīk un veidojas tāda sava sajūta un viedoklis par konkrēto mākslinieku vai dizaineri. No latviešu dizaineriem valkāju Natālijas Jansones, Žanetes Auziņas, Baibas Ripas, One Wolf radīto. Ja runājam par ārzemju zīmoliem, tad jānosauc divi: Prada un Rick Owens – lai gan absolūti divas pretējas un dažādas lietas, šie ir zīmoli, kuri man patīk un iedvesmo tieši konceptuāli.

FOTO : Artūrs Kondrāts, stailings žurnālam ‘Pastaiga”


Kādi ir Tavi nākotnes mērķi, vīzijas?

Par to ir tā grūti runāt – es negribētu teikt, ka es nenospraužu mērķus – nospraužu, bet šie mērķi varbūt nav tik konkrēti. Tā ir vairāk kā sajūta, ar kuru es dzīvoju un zinu, ka nonākšu tur, kur man jānonāk – savādāk nemaz nevar būt. Apstākļi un lietu sakritība notiks tā, kā tam ir jānotiek, ja vien es to gribu, vēlos un, protams, arī kaut ko lietas labā daru – apzināti vai neapzināti.

FOTO : Inga Vilkasta

Sagatavoja Inga Vilkasta, stilsbeztabulv viesautore

Komentēt



2012 | STILS BEZ TABU